Kultūrvēsturiskā vide ir jēdziens, kas arvien biežāk tiek lietots, domājot par Latvijas kultūrtelpā notiekošajām pārmaiņām. „Rīgas vēsturiskā centra saglabāšanas un aizsardzības likums” dod sekojošu terminoloģijas skaidrojumu: kultūrvēsturiskā vide ir cilvēces attīstības gaitā apzinātas darbības rezultātā radīta vieta, ja tai vai atsevišķiem tās elementiem ir vēsturiska, zinātniska, mākslinieciska, ainaviska vai citāda saglabājama kultūras vērtība. Kultūrvēsturiskās vides pārveidošana ir jebkura tehniska, būvnieciska, saimnieciska darbība, kuras rezultātā tiek fiziski mainīta kultūrvēsturiskā vide (tās funkcija, forma, krāsa, atsevišķas detaļas, materiāls), kā arī cita kultūras vērtība. *
Attīstības un pilnveidošanās procesi ir neizbēgami, tie notiek katrā vietā, tikai atšķirīga ir to dinamika un vēriens. Pilsētvidē tā ir esošo celtņu saglabāšana vai jaunu būvniecība, teritorijās noteikto funkcionālo zonu attīstība, infrastruktūras pilnveidošana, publiskās ārtelpas izkopšana u.c. To pamatuzdevums ir radīt pēc iespējas labvēlīgākus dzīves apstākļus gan indivīdam, gan sabiedrībai kopumā. Attīstības problēmas vidē, kas ir daudzu cilvēku dzīves telpa, rodas objektīvi. Autoritāros režīmos pilsētu attīstība tiek plānota un īstenota „no augšas” un visi jautājumi tiek atrisināti administratīvi, pieņemot lēmumus bez sabiedrības viedokļa uzklausīšanas. Demokrātiskā sabiedrībā procesa attīstībai būtu jābūt virzienā „no apakšas” un problēmas tiek risinātas, balstoties uz vairākuma, t.i. pilsētas iedzīvotāju viedokli un strikti ievērojot normatīvo aktu prasības. Par optimālāko demokrātiskas sabiedrības modeli redzējumam uz pilsētas nākotni tiek uzskatīts tās Attīstības plānojums. Latvijā kopš 2002.gada jūnija ir spēkā „Teritorijas plānošanas likums”, kura mērķis ir „veicināt ilgtspējīgu un līdzsvarotu attīstību” un kura 3.pantā ir formulēti septiņi noteicošie teritorijas plānošanas principi, kā pirmo minot „kvalitatīvu vidi esošajām un nākamajām paaudzēm un dabas un kultūras mantojuma attīstību un saglabāšanu”.** Minētais princips ir saistījis šī raksta autoru un ņemot vērā to, ka jau ilgus gadus dzīvoju Jūrmalā, turpmāk pievērsīšos kūrortpilsētas kultūrvēsturiskās vides saglabāšanas atsevišķiem jautājumiem, bet jo īpaši kultūras mantojuma attīstības un saglabāšanas problēmām, kuras ir izdevies saskatīt.
Jūrmalas pilsētas Attīstības plānu (Ģenerālplānu) izstrādāja laika periodā no 1993. līdz 1995. gadam. To apstiprināja ar Jūrmalas pilsētas 1995. gada 27. jūlija domes lēmumu Nr. 893. 1997.gadā minēto dokumentu papildināja Jūrmalas pilsētas Apbūves noteikumi. Jūrmalas Attīstības plāna izmaiņas ir notikušas 1999. un 2000.gados. 2004.gadā tika uzsākta kārtējā Attīstības plāna izmaiņu izstrādāšanas procedūra, kura noritēja ar lielām grūtībām un sabiedrības protestiem. Lai nepieļautu Attīstības plāna izmaiņu projektā paredzēto dabas pamatņu teritoriju zonējuma maiņu nolūkā šīs teritorijas apbūvēt, tika izveidota Jūrmalas Aizsardzības biedrība***, kas vāca iedzīvotāju parakstus un veica citas organizētas aktivitātes. Attīstības plāna (Ģenerālplāna) pēdējās izmaiņas Jūrmalas dome ir akceptējusi 2007.gada jūlijā.
Attīstības plāna 4. nodaļa ir veltīta Jūrmalas kultūrvēsturiskajam mantojumam,
_________________________________________________
* Rīgas vēsturiskā centra saglabāšanas un aizsardzības likums, 1.pants. Spēkā esošs no 2003.gada 26. jūnija. Latvijas Vēstnesis. 2003.g.11.jūnijs, Nr. 87 (2852).
**Teritorijas plānošanas likums, 3.panta 1.apakšpunkts. Spēkā esošs no 2002. gada 26.jūnija. Latvijas Vēstnesis. 2002.g.12.jūnijs, Nr. 88 (2663).
***Jūrmalas Aizsardzības Biedrības statūti ir reģistrēti 2006.gada 7.februārī
kas ir raksturots kā „pilsētbūvniecības, arhitektūras, mākslas un vēstures pieminekļu kopums, kas kopā ar apkārtējo vidi veido Jūrmalai raksturīgo tēlu. Īpaša vieta ir ierādāma koka arhitektūrai un kokamatniecības tradīciju nostiprināšanai”. Šāds formulējums atbilst gan valsts, gan sabiedrības interesēm un ir vērsts uz Jūrmalas kā piejūras un klimatoloģiskā kūrorta attīstību, vēlamu kā vietējiem iedzīvotājiem, tā arī pilsētas viesiem – kūrorta pacientiem un tūristiem. Jau Latvijas Republikas pirmās brīvvalsts laikā Jūrmala, Ķemeri un Sigulda bija Rīgai tuvākās un populārākās atpūtas un izklaides vietas. Situācija īpaši nemainījās padomju okupācijas gados un arī šobrīd, kaut no aprites ir izkrituši Ķemeri. Brīvdienās, bet vasarās ikdienas, pilni vilcieni un automašīnu straumes dodas uz Jūrmalu.
Kultūrvēsturiskās vides vērtību pilsētā izsaka tās plānojums, zemesgabalu apbūves savdabība, vēsturiskās celtnes, tradicionālais un vēsturē sakņotais dzīves veids, dabas vide, kura Jūrmalā ir lielā mērā iespaidojusi augšminētos un cilvēka roku veidotos pilsētas struktūras elementus. Lielākā daļa pilsētas teritorijas gar Rīgas jūras līci un senākās apdzīvotās vietas pie Lielupes ir iekļautas pilsētbūvniecības pieminekļos. Valsts ir noteikusi 6 valsts nozīmes un 5 vietējas nozīmes pilsētbūvniecības pieminekļu teritorijas.* Atbilstoši likuma „Par kultūras pieminekļu aizsardzību” 23. pantam ap minētajiem pieminekļiem ir noteiktas 100 m aizsardzības zonas. Pilsētā ir arī 104 valsts nozīmes un 310 vietējas nozīmes arhitektūras pieminekļi.** Šo celtņu vērtība ir augsta un to ir atzinuši arī Latvijas vadošie arhitektūras pētnieki, uzsverot, ka „Jūrmalas arhitektūras pieminekļu lielākā daļa ir unikālas koka ēkas”.*** Papildus valsts noteiktajiem kultūras pieminekļiem, pašvaldība Attīstības plāna ietvaros ir veikusi apbūves izpēti un ēkas sadalījusi vairākās vērtību kategorijās, no kurām uz kultūrvēsturiskās vides saglabāšanu ir attiecināmas būves ar sekojošu vērtējumu:
1)uzskaites grupas objekti, kas pēc to tālākas izpētes varētu papildināt arhitektūras pieminekļu sarakstu un to aizsardzība līdz papildus izpētei ir pielīdzināma arhitektūras piemineklim,
2)arhitektoniski un pilsētbūvnieciski vērtīgas ēkas, kas saglabājamas vai rekonstruējamas. Rekonstruējot saglabājama ēku arhitektoniskā vērtība – fasādes apdare, dekora elementi, konstrukcijas un tradicionālie būvmateriāli.
3)saglabājamā vēsturiskā fona apbūve, kas veido Jūrmalas pilsētbūvniecības pieminekļu apbūves raksturu. Saglabājams šo celtņu mērogs, apjoma proporcijas, apdares materiāls, dekora elementu stilistika. Pilsētbūvniecības pieminekļu teritorijās saglabājams arī konstrukciju materiāls un tradicionālie būvmateriāli.
Līdz ar to no visas pilsētas apbūves, kas kopskaitā ir ap 12 000 ēku, vēl ap 1000 celtnēm, galvenokārt koka dzīvojamās ēkas, tiek aizsargātas pašvaldības līmenī. Viss augstākminētais attiecas uz nekustamo īpašumu (zemesgabals un ēkas), kas atbilstoši Zemesgrāmatu likumam ir ierakstāms zemesgrāmatā ar obligātu apgrūtinājumu. Līdz ar to neviens īpašnieks, kas ir iegādājies nekustamo īpašumu Jūrmalā vismaz pēdējo 10 gadu laikā nevar atrunāties ar to, ka viņam negaidītas ir
_________________________________________
*Kultūras ministrijas 1998.gada 29.oktobra rīkojums Nr. 128 „Par valsts aizsargājamo kultūras pieminekļu sarakstu”. Latvijas Vēstnesis, 1998.g.15.decembris, Nr.369/372 (1430/1433), 46.-47.lpp.
** turpat, 47.- 54.lpp.
***Krastiņš J., Strautmanis I. Lielais Rīgas arhitektūras ceļvedis. Izd. Puse, b.g., 322.lpp.
prasības, ko izvirzījušas Inspekcija vai pašvaldība kultūrvēsturiskās vides aizsardzības kontekstā.
Kopumā var sacīt, ka Jūrmalas kultūras mantojuma aizsardzībai tika radīti labi priekšnoteikumi, kā būtiskākos minot sekojošos:
1) notikusi apbūves izpēte un novērtēšana,
2) valstī ir radīta normatīvo aktu bāze un
3) darbojas valsts un pašvaldību institūcijas *, kas nodarbina profesionāļus ar pietiekamu kvalifikāciju un darba pieredzi.
Neraugoties uz sacīto, izmaiņas Jūrmalas kultūrvēsturiskajā vidē notiek ļoti strauji un pat ar nozari nesaistītiem cilvēkiem ir uzskatāmi redzams, ka koka ēkas tiek nojauktas vai nodedzinātas, bieži pat visa kvartāla robežās, periodiski laikrakstā Latvijas Vēstnesis tiek publicēti paziņojumi par Jūrmalas ēku izslēgšanu no arhitektūras pieminekļu sarakstiem, bet pilsētbūvniecības pieminekļu teritorijās mazstāvu apbūves vietā tiek celti daudzdzīvokļu nami, kas slienas līdz pat priežu galotnēm un pat pāri tām. Savukārt Rīgas jūras līča piekrastē un Lielupes malā Jūrmalas dome saskaņojusi detālplānojumus, kas paredz projektēt augstbūves 21** stāva un pat 80*** stāvu (projekts „Kāpa” Vaivaros) augstumā. Ja arī šīs celtnes neatrodas pilsētbūvniecības pieminekļu teritorijās, tad to vizuālā un funkcionālā ietekme uz ievērojamu pilsētas daļu ir paredzama kā ļoti liela. Kopumā tas radīja ļoti nopietnas šaubas par Jūrmalas domes darbību atbilstoši pilsētas Attīstības plānam, kas ir ar likuma spēku un kura konceptuālās pamatnostādnes par kultūrvēsturiskā mantojuma aizsardzību ir saistošas ne tikai domes politiķiem un speciālistiem, bet arī Inspekcijas valsts ierēdņiem.
2006. gada beigās un 2007.gada sākumā, laikā, kad risinājās cīņa pret jau pieminētajām esošā Attīstības plāna izmaiņu redakcijām, dome uzsāka priekšdarbus jaunā Attīstības plāna līdz 2018.gadam sagatavošanai. Iespējams, ka patiesais nolūks bija novērst uzmanību no izmaiņu priekšlikumiem, taču arī šis ierosinājums ir vērtējams kā būtisks, lai modelētu pilsētas nākotni. Jūrmalas dome izveidoja darba grupu, kurā iekļāva arī sabiedrisko organizāciju pārstāvjus, tostarp Jūrmalas Aizsardzības biedrību (JAB). Lai sāktu strādāt pie jaunā dokumenta, bija nepieciešams izvērtēt kopš 1996.gada spēkā esošā Attīstības plāna darbības rezultātus, apzināt ieguvumus un saprast pieļauto kļūdu cēloņus. Diemžēl, bet tāda materiāla par kultūras mantojuma aizsardzību nebija. Analīzi negrasījās gatavot arī valsts Inspekcija. JAB bija spiesta veikt savu izpēti, kas uzrādīja virkni problēmu, kurām turpinoties, Jūrmala pilnībā zaudētu savas kultūrvēsturiskās vides kvalitātes. Secinājumi izskatījās tik satraucoši, ka JAB sākotnēji par to informēja Inspekciju un pēc tam arī Saeimas Izglītības, zinātnes un kultūras komisiju. Šāds solis tika sperts arī tādēļ, ka LR Ministru prezidenta A. Kalvīša valdības (2006.g.7.novembris – 2007.g.20.decembris) deklarācijas sadaļā „Kultūra” 13.p. tika deklarēts, ka valdība „īpaši atbalstīs koka arhitektūras unikālā mantojuma atjaunošanu visā Latvijā”. Deklarācijas tēzei, vismaz Jūrmalas sakarā, nebija nekāda konkrēta iespaida, kā labad tika nolemts šo problēmu pacelt jau likumdevēja atbildības līmenī. JAB uz tikšanos ar
___________________________________________________________
*Valsts kultūras pieminekļu aizsardzības inspekcija (turpmāk tekstā – VKPAI) un Jūrmalas domes Būvvaldes Kultūrvēsturiskā mantojuma nodaļa (turpmāk tekstā – Jūrmalas nodaļa)
**Jūrmalas pilsētas domes 2008.gada 3. jūlija lēmums Nr. 598 „Par detālplānojuma kvartālam Jūrmalā, starp Pērkona ielu, Viestura ielu, Vienības prospektu un Lielupi galīgās redakcijas apstiprināšanu”.
***Jūrmalas pilsētas domes 2008.gada 17. janvāra lēmums Nr. 31 „Par detālplānojuma projekta zemesgabaliem Jūrmalā, Alkšņu ielā 30, Alkšņu ielā 29 un Atbalss ielā 1 galīgās redakcijas apstiprināšanu”.
Saeimas komisiju 2008.gada 27. februāra sēdē sagatavoja savu redzējuma par negatīvajiem procesiem, kas pastāv valstī un Jūrmalā koka mantojuma aizsardzības
skatījumā, taču var tikt paplašināts arī uz mūra arhitektūru un citām pieminekļu grupām. Šo problēmu uzskaitījums ir sekojošs:
1) daudzi arhitektūras pieminekļi un arhitektoniski vērtīgas ēkas, pārsvarā koka būves ir ļoti sliktā tehniskā stāvoklī, to īpašnieki nerūpējas par savu īpašumu un apbūve iet bojā,
2) koka apbūves nojaukšanu pilsētbūvniecības pieminekļu teritorijās saskaņo gan Inspekcija, gan pašvaldība. Turklāt tas attiecas uz ēkām, kuras saskaņā ar Jūrmalas Attīstības plānu būtu jāsaglabā,
3) arhitektūras pieminekļus izslēdz no sarakstiem bez analīzes par notikušā iemesliem un vainīgās personas, ja tādas tiek konstatētas, soda administratīvi, ar simboliskām naudas summām, kas nav līdzvērtīgi nacionālā kultūras mantojuma iznīcināšanai,
4) Inspekcija pieļauj ēku, tostarp arhitektūras pieminekļu demontāžu, lai pēc tam ar šo „pieminekļa neesamību” attaisnotu to izslēgšanu no sarakstiem,
5) atļaujot nojaukt koka ēkas Jūrmalas pilsētbūvniecības pieminekļu teritorijās netiek prasīts veidot koka konstrukcijas jaunbūves,
6) koku ēku pārbūvēm (ar projektēšanu vai bez) netiek prasīta to arhitektonisko kvalitāšu saglabāšana. Rezultātā tiek diskreditēta vēsturiskā arhitektūra un netiek radīta jauna un mūsdienīgi kvalitatīva apbūve,
7) valstī kopumā, ieskaitot Jūrmalu, netiek finansiāli atbalstīti arhitektūras pieminekļu (jo īpaši dzīvojamo ēku) īpašnieki,
8) ir zema būvinženieru celtņu tehniskā stāvokļa slēdzienu kvalitāte, kas netiek vērsta uz iespējamo koka mantojuma saglabāšanu, bet gan tieši otrādi. Bieži tiek ieteikts nojaukt koka ēkas, ieskaitot arhitektūras pieminekļus. Tehniskā stāvokļa slēdzienus izmanto, lai panāktu celtņu nojaukšanu, pārveidošanu vai izslēgšanu no pieminekļu sarakstiem,
9) Jūrmalas pašvaldība nerāda pozitīvu koka apbūves saglabāšanas piemērus sev piederošos īpašumos, tādējādi demonstrējot deklarēto mērķu par mantojuma saglabāšanas nepieciešamību formālo raksturu,
10) koka mantojums pilsētā tiek vāji propagandēts, bez labāko piemēru plašas popularizācijas,
11) tiek ignorēta kaimiņzemju un citu valstu pozitīvā pieredze, ieskaitot Jūrmalas sadraudzības pilsētas. Sabiedrība netiek izglītota, pilsētā nav arhitektūras vēstures ekspozīcijas,
12) ir publisku debašu trūkums, sabiedrisko organizāciju iniciatīvas tiek ignorētas. Netiek rīkoti semināri, konferences, nav valstī speciāla izdevuma, kas atspoguļotu kultūras mantojuma aizsardzības problēmas. UNESCO organizācijas paspārnē esošās sabiedriskās organizācijas ICOMOS (International Council on Monuments and Sites) darbība tiek bloķēta.
Turpmākais komentārs ir par dažām no uzskaitītajām problēmām nedaudz detalizētākā izklāstā.
Par arhitektūras pieminekļu un pilsētbūvniecības pieminekļu teritorijās esošās apbūves slikto tehnisko stāvokli var pārliecināties ikviens arī Rīgas centrā. Hrestomātisks piemērs ir piecstāvu mūra nama, arhitektūras pieminekļa Marijas ielā 6 (valsts aizsardzības numurs 7851) uz stūra ar Elizabetes ielu lēnā sabrukšana. Gadījumos, kad tā ir neliela koka ēka, process norit daudz straujāk un tam ir iespējams „piepalīdzēt” ar dedzināšanu un demolēšanu. Iemesli šādām parādībām Jūrmalā ir dažādi, taču tikai retos gadījumos tā ir īpašnieku finansiālā mazspēja. Bulduru prospekta sākumu, rajonā ap „Villa Marta”, kopš 1990.tiem gadiem ir sākuši apdzīvot noteiktu aprindu cilvēki. „Parex” bankas īpašnieku vēlme šo vietu pārvērst „Zelta jūdzē”* ir rosinājusi bagātus ļaudis iegādāties apkārtnes zemesgabalus, bet uz tiem esošās ēkas – arhitektūras pieminekļi līdz ar to kļuva par traucēkli, lai būvētu monumentālus, finansiālo potenci demonstrējošus mūra savrupnamus. Koka ēkas apzināti atstāja bez uzraudzības, tās demolēja līdz tika panākts, ka valsts nozīmes arhitektūras piemineklis „dzīvojamā ēka – pansija” Bulduru prospektā 13 (aizsardzības numurs 5393) un vietējas nozīmes arhitektūras piemineklis „dzīvojamā ēka” 2.līnijā 1 (aizsardzības numurs 5392) tika iznīcināti un no valsts aizsargājamo pieminekļu saraksta izslēgti**. Šeit netiek uzskaitītas tās ēkas, kuras būtu bijis jāaizsargā arī pašvaldības līmeni, jo visa teritorija līdzās Bulduru kāpām ir valsts nozīmes pilsētbūvniecības piemineklis (aizsardzības numurs 6083).
Cits iemesls ir nekustamo īpašumu pirkšana un pārdošana nolūkā nopelnīt uz cenu svārstībām. Spekulācija brīvā tirgus apstākļos nav aizliegta, līdz ar to neviens no īpašuma pārpircējiem neinteresējas par esošajiem namiem, bet tikai par īpašuma tirgus konjunktūru. Dažubrīd ir pat grūti noskaidrot zemesgabala juridisko īpašnieku, jo gada laikā tie var mainīties daudzkārt. Tāda situācija ir veidojusies ar ļoti daudziem īpašumiem, piemēram, ar vietējas nozīmes arhitektūras pieminekli „restorānu „Lido”” Turaidas ielā 8 (valsts aizsardzības numurs 5708) vai vietējas nozīmes arhitektūras pieminekli „dzīvojamā ēka” Z.Meierovica prospekts 34 (aizsardzības numurs 5590).
Apbūves nojaukšanas kārtību Jūrmalā reglamentē Būvnoteikumi. Sākotnējo īpašnieka pieteikumu uz celtnes nojaukšanu izskata Ēku un būvju tehniskā stāvokļa novērtēšanas komisija. Pēc tam komisijas protokolu nosūta saskaņošanai uz valsts Inspekciju, lai izšķirošo lēmumu pieņemtu Jūrmalas dome. Problēmas būtība ir apbūves nojaukšanas saskaņošana vēsturiskajās pilsētas daļās, ieskaitot pilsētbūvniecības pieminekļus, bez papildus nosacījumu izvirzīšanas un perspektīvās zemesgabala attīstības priekšlikumu izvērtēšanas. Tādējādi īpašnieks pēc ēku nojaukšanas sāk zemesgabala attīstību it kā tukšā vietā, mazstāvu koka ēku vietā būvējot vairākstāvu mūra namus, individuālās apbūves vietā ceļot daudzdzīvokļu ēkas. Valsts Inspekcija 1999.gada 2. decembrī ar rīkojumu Nr. 59 ir izdevusi norādījumus „Par Jūrmalas pilsētas valsts un vietējas nozīmes kultūras pieminekļu un pilsētbūvniecības pieminekļu teritorijās esošās apbūves izmantošanu, remontu, konservāciju un restaurāciju”. Minēto norādījumu 2.3.p. redakcija atbilstoši 2004.g. 17. februāra rīkojumam Nr. 11 „Par grozījumu 1999.g. 2. decembra rīkojumā Nr. 59” ir sekojoša: „ja teritorijās vēsturiskās koka ēkas saglabāšana pēc speciālistu atzinuma nav mērķtiecīga, tās vietā būvējama laikmetīga ēka atbilstoši vides raksturam. Vietās, kur dominē koka apbūve, jaunā ēka būvējama koka konstrukcijās un apdarē”. Šī raksta autoram nav zināms neviens gadījums, kad Jūrmalas pilsētas Būvvalde vai valsts Inspekcija būtu šos norādījumus iekļāvusi kā obligātu nosacījumu zemesgabala attīstībai. Rezultātā Jūrmalā plašās pilsētbūvniecības pieminekļu teritorijās notiek
______________________________________________
* V.Kargina ievadvārdi grāmatai „Jūrmala. Daba un kultūras mantojums”. Rīga. Neputns.,2004.,8.lpp.
** Kultūras ministrijas 2003.gada 27. novembra rīkojums Nr. 132 „Grozījumi Kultūras ministrijas 1998.gada 29. oktobra rīkojumā Nr. 128 „Par valsts aizsargājamo kultūras pieminekļu sarakstu”, 1. punkts par arhitektūras pieminekļa Bulduru prospektā 13 izslēgšanu no kultūras pieminekļu sarakstiem; 2. punkts par arhitektūras pieminekļa 2. līnijā 1 izslēgšanu no kultūras pieminekļu sarakstiem.
nepātraukta koka apbūves nomaiņa ar mūra ēkām. Rīgas pilsētā šajā ziņā ir sasniegts zināms progress, ko izsaka 2008.g. 22. janvāra Ministru kabineta noteikumos Nr. 31 veiktās izmaiņas „Rīgas vēsturiskā centra saglabāšanas un aizsardzības noteikumos”. Noteikumu 4. punkts ir izteikts sekojošā redakcijā: „Ja kultūrvēsturiski unikāla, ļoti vērtīga ēka vai vērtīga ēka ir bojāta tā, ka nav iespējama tās renovācija un restaurācija un ir zudusi attiecīgās ēkas kultūrvēsturiskā vērtība, tās vietā pieļaujama tikai tāda paša apjoma un būvmateriāla ēkas būvniecība, saglabājot esošās autentiskās kultūrvēsturiskās vērtības”. Tiesa, šī redakcija rada jaunus, pieminekļu aizsardzības nozarei un pilsētplānošanai praktiskā darbā neapgūtus jautājumus, kā piemēram, kādi ir skaidri definēti kritēriji celtnēm, kas vēl bez kultūras pieminekļiem būtu iekļaujamas kategorijās „unikālas”, „ļoti vērtīgas” un „vērtīgas” un kas ir „esošā saglabājamā autentiska kultūrvēsturiska vērtība, ja attiecīgās ēkas kultūrvēsturiskā vērtība ir zudusi”. Pēc minēto jautājumu noskaidrošanas līdzīgas nozīmes normatīvais akts būtu sagatavojams arī Jūrmalai un domājams, citām Latvijas pilsētām ar to vēsturiskajiem centriem.
Kultūras pieminekļu izslēgšana no sarakstiem ne tikai Jūrmalā, bet arī citviet Latvijā norit ierēdnieciski lietišķi un galvenais šajā procesā ir nodrošināt pareizi sagatavotu dokumentāciju ar obligāto secinājumu, kāds tiek prasīts likuma „Par kultūras pieminekļu aizsardzību” 15. pantā: „objekts pilnībā zaudējis kultūras pieminekļa vērtību”. Taču katrs šāds gadījums ir saistīts ar nacionālā kultūras mantojuma zaudēšanu. Tā būtībā ir traģēdija, jo mēs nespējam nākamām paaudzēm saglabāt un nodot tālāk to, ko esam saņēmuši no saviem priekštečiem. Notikušā analīze, lai panāktu vērtības nezaudēšanu, nenotiek nedz valsts Inspekcijas, nedz pašvaldību līmeņos, tam nepievērš uzmanību masu mēdiji. Ir tikai statistika*.
Viena no nekaunīgākajām kultūras pieminekļu iznīcināšanas metodēm ir kultūras pieminekļu restaurācijas vai rekonstrukcijas projektu izstrādāšana, kas paredz celtnes demontāžu, vai ēkas uzmērīšana ar atļauju to demontēt, lai it kā pasargātu autentiskās daļas no tālākas bojāšanas. Minēto darbību šķietamais nolūks ir saglabāšana, bet patiesais – turpmāk pierādīt, ka ēka demontējot ir bijusi tik sliktā tehniskā stāvoklī, ka neko saglabāt nav bijis iespējams. Dokumentāli apgalvot pretējo ir grūti, jo demontāžu valsts Inspekcija neuzrauga, bet sertificēti būvinženieri un arhitekti ir pakļauti brīvā tirgus noteikumiem un ir gatavi sagatavot īpašniekam jebkuru vēlamo dokumentāciju. Tādējādi Jūrmalā ir demontēti un vēlāk no arhitektūras pieminekļu saraksta izslēgti, piemēram, vietējas nozīmes arhitektūras piemineklis „dzīvojamā ēka” Jūras ielā 37 (aizsardzības numurs 5510) vai vietējas nozīmes arhitektūras piemineklis „dzīvojamā ēka” Kāpu ielā 111/113 (aizsardzības numurs 5534). Tikpat ciniska rīcība ir saņemt atļauju uzsākt arhitektūras pieminekļa restaurāciju pēc saskaņota projekta, taču uzbūvēt pavisam citu ēku, kas projektam neatbilst un pēc tam panākt uzceltās ēkas izpildprojekta saskaņošanu. Sacītā spilgta ilustrācija ir vietējas nozīmes arhitektūras pieminekļa „dzīvojamā ēka” Kaudzīšu ielā 9 (aizsardzības numurs 5547) nojaukšana un jaunas mūra dzīvojamās ēkas uzbūvēšana. Par arhitektūras pieminekļa iznīcināšanu neviena persona Latvijā pie kriminālatbildības līdz šim nav saukta, kas ir radījis ideālus apstākļus patvaļīgām rīcībām vēsturiskās apbūves vidē.
Runājot par profesionāļu iesaistīšanos Jūrmalas apbūves procesos, tad īpašs
_________________________________________________
* Ar Kultūras ministrijas 1998.gada 29.oktobra rīkojumu Nr. 128 „Par valsts aizsargājamo kultūras pieminekļu sarakstu” 1.p. izslēgti no valsts aizsargājamo kultūras pieminekļu saraksta 119 objekts. Līdz 2008. gadam papildus jau nosauktajiem ir izslēgti 41 objekts, no tiem 8 arhitektūras pieminekļi Jūrmalas pilsētā.
jautājums ir arhitektu atbildību par savu darbu, veicot gan vēsturiskās apbūves renovāciju, gan ceļot jaunas ēkas. Ir virkne Jūrmalā pastāvīgi strādājošu arhitektu, kas apbrīnojami ātri un vienkārši saņem atļaujas pilsētbūvniecības pieminekļu teritorijās būvēt daudzdzīvokļu mūra namus, piemēram Dzintaru prospekta visā garumā, augstceltnes, kas pārsniedz Būvnoteikumos paredzētos augstumus, koka ēku vietā celt mūra namus, nodrošināt nelikumīgās būvniecības legalizāciju ar izpildprojektiem un tml. Novērojumi liecina, ka sacītajam ir divi pamatiemesli: Latvijai šaurais profesionāļu loks, kur viens otru labi pazīst un brīvā tirgus apstākļos izveidojušies savstarpējās sadzīvošanas nosacījumi. Cits profesionāļu loks, kas darbojas ar kultūrvēsturiskās vides objektiem ir būvinženieri. Viņu gatavotie slēdzieni par arhitektūras pieminekļu un vēsturisko ēku tehnisko stāvokli parasti kalpo par pirmo argumentu, lai panāktu ēkas nojaukšanas (demontāžas) atļauju vai izslēgšanu no pieminekļu sarakstiem. Nereti vēlēšanās padarīt uzrakstīto slēdzienu par jo īpaši izteiksmīgu balansē uz korektuma un likumības robežas. Iespējams, ka tas arī ļauj palielināt pieprasītā honorāra līmeni. Piemēram, par vietējas nozīmes arhitektūras pieminekli „dzīvojamā ēka – tirgotava” Mellužu prospektā 80 (aizsardzības numurs 5603) sertificēts neatkarīgais eksperts būvinženieris Staņislavs Boliņš 2008.gada 12. janvārī sagatavoja slēdzienu, kura dokumentācijai jau ir zīmīgs virsraksts „Par vidi degradējoša objekta, apdzīvošanai nederīgas dzīvojamās ēkas – tirgotavas Mellužu prospektā 80 nojaukšanas nepieciešamību”. Ekspertīzes slēdziena un rekomendāciju daļā ir izteiktas sekojošas atziņas: „cilvēki ir spiesti dzīvot cilvēka cieņai neatbilstošos apstākļos. Apstākļos, kādos Latvijas brīvvalsts laikā nedrīkstēja turēt cūkas. Ekspertīze rekomendē ... griezties tiesā pret Valsts kultūras pieminekļu aizsardzības inspekcijas personu par īpašumtiesību ierobežošanu un veselībai nodarītā kaitējuma atlīdzināšanas piedziņu”. Pēc Zemesgrāmatas datiem nekustamais īpašums pieder divām fiziskām personām, no kurām viena ir īpašuma turētāja kopš 2000.gada, bet otra savu daļu iegādājās 2006.gadā. Līdzīgā izteiksmē savas prasības Inspekcijai ir formulējuši arī abi īpašnieki. 2007.gada novembrī Inspekcijai adresētajā vēstulē sacīts sekojošais: „mēs esam uz mūžu nolemti dzīvot šajā Latvijas kultūras graustā bez cilvēktiesībām savā zemē uzbūvēt 21. gadsimtam atbilstošu celtni ... tas ir pretrunā ar Eiropas Cilvēktiesību un pamatbrīvību konvencijas Pirmo protokolu, kas garantē īpašumtiesību aizsardzību un noliedz cilvēku apzinātu spīdzināšanu.”* Ļoti bieži, gan ne tik asos izteicienos, būvinženieri rekomendē ēkas nojaukt, neņemot vērā to, ka likuma „Par kultūras pieminekļu aizsardzību” 3. pants nosaka, ka „kultūras pieminekļus ir aizliegts iznīcināt” un šiem speciālistiem tas ir labi zināms.
Problēmu apskata noslēgumā vēl jānorāda uz to pozitīvo pieredzi, kas ir Eiropas savienības valstīs, bet ko Latvija pagaidām ignorē. Tā ir elastīga nodokļu politika, kas pieminekļu īpašniekiem ļauj būt izdevīgākā situācijā, kā kaimiņiem zemesgabalā, kuru īpašums nav apgrūtināts ar kultūras mantojuma aizsardzības prasībām. Tie ir valsts, pašvaldību un privātie fondi, kas pieminekļu remontam vai restaurācijai izsniedz bezprocenta aizdevumus ar iespēju vēlāk dzēst daļu no šīs summas, jo ekonomiskie stimuli darbojas daudz labāk par tiem sodiem, ko paredz Latvijas likumdošana, bet ko atbildīgas valsts vai pašvaldību institūcijas baidās piemērot. Tie ir speciālie žurnāli pieredzes apmaiņai un nozares popularizācijai, Kultūrvides centru darbība, kuros īpašnieki var saņemt plānotāju, arhitektu,
________________________________________________
*Sarakste un tehniskās ekspertīzes slēdziens atrodas Valsts kultūras pieminekļu aizsardzības Pieminekļu dokumentācijas centra lietā „arhitektūras piemineklis Mellužu prospektā 80”.
restauratoru vai celtnieku konsultācijas, arī juridisku palīdzību, turpat nodrošinot vēsturisko ēku detaļu un materiālu savākšanu un pēc nepieciešamības, atkārtotu izmantošanu. Šādu centru darbību raksta autors pirms vairākiem gadiem skatīja Francijā. Jūrmalas dome ideju par Kultūrvides centra izveidošanu atbalstīja un pieņēma lēmumu to izveidot pašvaldībai piederošā neogotikas stila koka namā Jūras ielā 3.* Idejas realizācijā tika ieguldīti valsts, pašvaldības un starptautiskās pieminekļu organizācijas Pasaules Pieminekļu fonds (World Monuments Fund) līdzekļi, taču darbi netika pabeigti līdz kārtējām pašvaldības vēlēšanām. Neizprotot šāda centra lomu un neapzinoties pašvaldības pienākumus un atbildību kultūrvēsturiskās vides saglabāšanā, Jūrmalas nākamā dome šo ieceri uzskatīja par nevajadzīgu un minēto zemesgabalu kopā ar ēku pārdeva**, kas apstiprināja to, ka kultūras mantojuma aizsardzība un politiskie procesi valstī ir ļoti cieši saistīti un politiķiem trūkst apziņas par nepieciešamību demokrātiskā sabiedrībā nodrošināt varas rīcībā pēctecības principu.
Protams, ka Jūrmalā un citviet Latvijā uzkrājas arī pozitīva pieredze. Jūrmalā tās pamatā ir īpašnieka gudrība un sapratne, kas ļauj nozīmīgākās vērtības saskatīt dabas radītajā vidē un saglabātajās kultūrvides kvalitātēs. Personības lielums šajos gadījumos ir izšķirošais faktors, kas savienībā ar godprātīgu un profesionālu arhitekta, amatnieka vai restauratora darbu dod to rezultātu, kas pirmām kārtām piepilda sirdi un sniedz morālu gandarījumu, un tikai pēc tam samērojas ar izdoto vai nopelnīto naudas summu. Jūrmalas kultūrvēsturiskā vide turpina piesaistīt, jo 200 gadu laikā, kopš pilsēta ir veidojusies, tai joprojām ir raksturīgs mazstāvu apbūves mērogs un dominē vēsturiskā arhitektūra. Tās ir humānas vērtības, kas ir harmoniskā vienībā ar apkārtējo dabu. To visu ir veidojuši un attīstījuši vietēji iedzīvotāji – bijušie zvejnieki, lauksaimnieki un amatnieki, to ir tālāk izkopuši jau jaunākos laikos šurp atbraukušie ārsti, skolotāji, arhitekti, iestāžu kalpotāji, rakstnieki, dzejnieki un mūziķi, arī valstsvīri, turīgākā strādniecības daļa. Kopums, ko nereti dēvē par vidusšķiru un kam materiālā rocība ir bijusi vairāk vērsta uz pieticību, kā izšķērdību. Ēkas atvirzījās gruntsgabalu dziļumos, ietinās zaļumu rotā, jo pilsētas kopdzīves pamaprincips bija intimitāte, ģimeniskums, radošo garu rosinošas un noskaņu veidojošas atmosfēras uzturēšana. Tādēļ pilsētai ir sveša materiālās turības ārišķīga demonstrēšana ar mūra namiem – cietokšņiem, ko ieskauj monumentāli žogi, bet tuvējo apkārtni pārrauga būdās sēdošie apsargi un novērošanas kameras. Publiskās ārtelpas – piejūras kāpas Bulduros nožogošana ar dzelzs sētu un dabas vides pārveidošana pseidoparkā ir pilnīgas neizpratnes par Jūrmalas savdabību demonstrācija. Garīgs aklums un liela nauda Jūrmalas kultūrvēsturisko vidi var viegli iznīcināt, ja savlaicīgi netiek celta trauksme, notiekošās negatīvās pārvērtības netiek skaidrotas un ja postošajiem procesiem neviens nestājas pretī.
_________________________________________________
* Jūrmalas pilsētas domes 2001.gada 26. septembra lēmums Nr. 552 „Par restaurācijas darbu atjaunošanu arhitektūras piemineklī Jūras ielā 3”, lai turpinātu Jūrmalas Kultūrvides centra izveidi. Pasaules Pieminekļu Fonds Kultūrvides centra izveidē ieguldīja 20 000,- ASV dolāru; privātie ziedotāji 9 800,- Ls.; valsts Inspekcija 400,- Ls.
** Jūrmalas pilsētas domes 2007.gada 12. jūlija lēmums Nr. 657 „Par nekustamā īpašuma Jūrmalā, Jūras ielā 3 pārdošanu izsolē”. Saskaņā ar domes priekšsēdētāja R.Munkevica rīkojumu izsoles organizētāji, domes deputāti un speciālisti pēc izsoles par šo darbu saņēma atlīdzību kopsummā 48 tūkstošu latu apmērā („Dienas Bizness”, 2008.gada 9.janvāris, Nr. 5, 4.lpp.).