1998.gada 9. septembrī starp Jūrmalas domes priekšsēdētāju Leonīdu Alksni un SIA „Latio” direktoru Edgaru Šīnu tika noslēgts nekustamā īpašuma līgums par septiņu Jūrmalas pilsētai piederošo zemesgabalu iznomāšanu, lai „Latio” tos varētu sadalīt atsevišķos gruntsgabalos, apbūvēt un pēc tam pārdot jaunajiem īpašniekiem. Pilsētas dome ar šo līgumu jau laikus atsacījās no likumiskajām tiesībām izmantot pirmpirkuma tiesības uz vēl neuzceltajiem namiem. Līgums noslēgts uz 50 gadiem, plus vēl uz 25 gadiem, ja nomnieks no šī līguma neatsakās. Par zemes gabala nomas tiesībām „Latio” samaksāja 160 000 latu un turpmāk ik gadus bija jāmaksā 5% no zemesgabalu kadastrālās vērtības. Arī zemesgabalu privatizācijas priekšrocības tiesības ieguva SIA „Latio”.
Tāds īsumā ir Jūrmalas aizsardzības biedrībai zināmais sākums stāstam par šo darījumu. Tas bija labs bizness SIA „Latio”, un diezin vai uzņēmējs ir pelnījis pārmetumus, ja viņa veikalam ir tik spoža nākotne. Pavisam citādi tas izskatās no pašvaldības vadītāja puses, kura uzdevums nav apkalpot turīgus ļaudis, bet pārstāvēt pilsētas iedzīvotāju intereses. Nekaunīgā darījuma teritorija ir vairāk kā 3 ha meža zemes Dzintaros, Meža prospekta sākumā. Turklāt darījuma slēgšanas brīdī tās bija dabas pamatnes, kas nav apbūvējamas. Pat teorētiski pieņemot meža apbūvēšanas nepieciešamību, būtu publiski jāvienojas par pilsētas vajadzībām, jāveic izmaiņas pilsētas Attīstības plānā un tad ar izsoli, iegūstot izdevīgāko piedāvājumu, jāpanāk vēlamais rezultāts. Ir naivi domāt, ka Leonīds Alksnis, bijušais pilsētas galvenais arhitekts to nezināja vai nesaprata. Esmu piedalījies visās turpmākajās šīs teritorijas detālplānojuma sabiedriskajās apspriešanās un pilsētas iedzīvotāju reakcija pret meža apbūvi ir bijusi izteikti negatīva, taču iesāktais tika stūrgalvīgi turpināts, apstiprinot visiem zināmo pieņēmumu, ka nedz Būvvaldei, nedz pašvaldības deputātiem sabiedriskās apspriešanas rezultāti pēc būtības neinteresē.
2008. gada 13. maijā Jūrmalas pilsētas Būvvalde izdeva Plānošanas un arhitektūras uzdevumus, lai pēc 2007. gadā saskaņotā detālplānojuma sāktos apbūves projektēšana. Šķiet, ka SIA „Latio” šī projekta sakarā nejutās visai ērti, jo pēc iegūtās publicitātes, īpaši ārsta un deputāta Leopolda Ozoliņa uzsāktās priežu glābšanas akcijas šajā teritorijā, par nomnieku un visu darījumu kārtotāju kļuva SIA „Dzintaru projekti”. Skiču stadijā izstrādātā projektu dokumentācija ekskluzīvajās teritorijās kā jaunbūvējamo savrupmāju projektus paredzēja izmantot pēc Polijas būvnormatīviem izstrādātus, tātad tipveida ģimenes māju projektus. Izcili nekaunīga ir bijusi pilsētas nu jau bijušo politiķu un patreizējo Būvvaldes darbinieku rīcība, lai apmaiņā pret Jūrmalas dabas un kultūrvides vērtībām iegūtu kaut ko tik primitīvu un sabiedrības interesēm pretdabisku.
Ļoti pozitīvi jānovērtē Dzintaru apkārtnes iedzīvotāju gatavība nenolaist rokas, uzticēties Jūrmalas Aizsardzības biedrībai un mūsu biedra, Biznesa augstskolas „Turība” Juridiskās fakultātes 2. kursa studenta Gunta Grūbas pacietīgais darbs, vācot materiālus un sagatavojot iesniegumu tiesai. Ir jāuzteic Satversmes tiesas tiesnešu gatavība šajā nu jau vairāk kā desmit gadus ilgušajā bezkaunības procesā iedziļināties un lemt taisnīgu tiesu. Būtu vēl taisnīgāk, ja konkrēti tiktu izspriesta bijušo amatpersonu vaina un solidāri tiktu piedzīti radušies zaudējumi. Tas noteikti ir nepieciešams, jo pretējā gadījumā rezultāts ir tikai neizdevusies blēdība, kas neko īpašu, izņemot nelielus traipus uz personas raksturojuma neatstāj. Tas varētu iedrošināt vēl citus, jo morāles kategorijās Latvijas politiķi un profesionāļi pagaidām spriest nav raduši un mēs, sabiedrība, no tā tikai turpinām ciest.
Jūrmalas Aizsardzības biedrības valdes loceklis
Rihards Pētersons
Satversmes tiesas spriedums lietā nr. 2008-38-03